Kā skatīties uz abstrakto mākslu

Nav vienas pareizās atbildes

Stāvot pretī abstraktai gleznai, daudzi cilvēki jūt, ka viņiem tajā kaut kas būtu jāsaprot, bet nekādi nesaprot. Tā ir ļoti izplatīta sajūta, taču tai patiesībā nav nekāda pamata. Abstrakts darbs neslēpj attēlu, kas būtu jāuzmin, un tam nav viena vienīga vēstījuma, ko spēj izlasīt tikai zinātāji. Tas ir krāsu, formu, faktūru un žestu kopums, un tas, kas notiek starp šo kopumu un cilvēku, kurš uz to skatās, katram ir atšķirīgs un savs.

Karla to pasaka labāk nekā mēs:

Ticu, ka mākslai nav vienas vienīgas interpretācijas. Katrs cilvēks gleznā saskata ko citu, atrod tajā savas emocijas un atklāj nozīmes, ko citi varbūt neatrastu.

Es radu brīvi. Ikviens var brīvi atrast savu stāstu tajā, ko gleznoju.

Karla

Sāciet ar to, ko jūtat, nevis ar to, ko domājat

Pirms meklējat nozīmi vai skaidrojumu, vispirms pievērsiet uzmanību savai pirmajai reakcijai. Vai darbs jūs nomierina vai satrauc? Vai tas velk tuvāk vai prasa distanci? Vai tas atgādina kādu vietu, gadalaiku, temperatūru? Šeit nav un nevar būt nepareizu reakciju. Ja neko nejūtat, arī tā ir pilnīgi derīga atbilde: varbūt šis darbs vienkārši nav domāts jums, bet kāds cits darbs būs tieši jums.

Skatieties no tālienes, pēc tam no tuvuma

Abstraktai gleznai parasti ir divas dzīves. No attāluma redzama kompozīcija: kurp ved līnijas, kur atrodas smagums, vai ir centrs vai arī viss izklīst. Piemēram, „Zelta dzīslu” pa diagonāli šķērso zeltaina josla, kas piešķir tai virzienu. „Rudens paisumā” viss griežas ap centru.

No tuvuma atklājas pavisam cits darbs: krāsas reljefs, slāņi, sīki nejaušības mirkļi, materiāli. Noteikti ir vērts pieiet tik tuvu, lai saskatītu faktūru, un tad lēnām atkāpties, lai sajustu, kā detaļas atkal saplūst vienotā veselumā. Katra darba detaļu fotogrāfijas ir domātas tieši tam.

Sekojiet krāsai, faktūrai un kustībai

Ja vēlaties kādu pavedienu, pēc kura vadīties, uzdodiet sev trīs vienkāršus jautājumus:

• Krāsa: kuras krāsas dominē un kuras parādās tikai sīkos pieskārienos? Vai tās ir siltas vai aukstas? Vai ir kāda krāsa, kas it kā nāk uz priekšu?
• Faktūra: vai virsma ir gluda vai reljefaina? Spīdīga vai matēta? Vai gribas tai pieskarties?
• Kustība: vai skatiens apstājas uz vietas vai tiek vests no vienas puses uz otru? Taisnā līnijā, pa diagonāli, pa apli?

Tas nav tests, un šeit nav labu vai sliktu atbilžu. Tie ir tikai veidi, kā palēnināt tempu un skatīties ilgāk par tām dažām sekundēm, ko parasti veltām jebkuram attēlam.

Runājiet par to, ko redzat

Skatīties uz darbu kopā ar kādu citu ir lielisks veids, kā atklāt vairāk. Sakiet skaļi, ko redzat, pat ja šķiet, ka tas ir maz: „tas man atgādina jūru”, „te it kā ir gaisma”. Drīz pamanīsiet, ka otrs cilvēks redz pavisam citas lietas, un neviens no jums nekļūdās. Nekāda īpaša mākslas vārdu krājuma tam nav vajadzīgs. Pietiek ar vienkāršiem vārdiem, un bieži vien tieši tie ir vistrāpīgākie.

Ļaujiet darbam mainīties kopā ar jums

Glezna, kas pakārta mājās, būs redzama no rīta un vakarā, labās un sliktās dienās. Ir pilnīgi dabiski, ka tas, ko tajā redzat, laika gaitā mainās. Var gadīties arī tā, ka tikai pēc dažām nedēļām pēkšņi pamanāt formu vai krāsu, kas tur bija jau no paša sākuma. Tā ir viena no labākajām lietām, dzīvojot ar oriģinālu mākslu: darbs nekad neizsīkst.

Ja kāds no Karlas darbiem jums iespiedies atmiņā un jūs to arvien atceraties, atgriezieties pie tā, aplūkojiet detaļas un iztēlojieties to uz savas sienas. Viss pārējais ir jūsu ziņā: ikviens var brīvi atrast savu stāstu tajā, ko viņa glezno. Tuvāk iepazīt mākslinieci varat lapā Par Karlu.